Birka: Latvija

Satiksmes bremzēšana ar ātruma ierobežojumiem – aizbildinājums nesakārtotai infrastruktūrai

Aptuveni pēdējo piecu gadu laikā Latvijā ir aktīvi atsākusies satiksmes bremzēšanas aģitācija. Fotoradari, guļošie policisti, jauni ātruma ierobežojumi, lieli dzīvojamo zonu masīvi, utt. Tā kā šobrīd dzīvoju Rīgas mikrorajonā, kurš būtībā ir viena liela dzīvojamā zona pateicoties Rīgas domes Satiksmes departamentam (RDSD), tad esmu šīs aģitācijas sekas izjutis first-hand.

Bieriņos ceļi tiek apzīmēti ar 20 km brīdinājumiem (jāpiebilst, kad šie apzīmējumi noturējās tieši vienu sezonu – izcili lietderīgi izlietoti līdzekļi), pēkšņi uzradušies guļošie policisti un ierēdņu klaja atzīšana, ka ātrums vienmēr ir negadījumu cēlonis un nepieciešams bremzēt satiksmi (diemžēl video saiti nevaru atrast, taču fakts tika minēts kādā TV raidījumā, kurā tika veikti ātruma mērijumi Sējas ielā). Šīs akcijas rezultāts – neērtības itkā drošas satiksmes vārdā.

Visā mikrorajonā (Bieriņi) ir tieši 6 ielas, kurās atļautais ātrums ir 50km/h, bet citur jāčunčina ar 20km/h.

Kādēļ par šo situāciju ir vispār jāraksta?

Šonedēļ ierobežojumi ir sasnieguši stulbuma kritisko punktu vismaz vienā vietā – posmā Tēriņu/Cēres krustojums – Cēres/Brūkleņu kurstojums – Brūkleņu/Kantora krustojums tika uzstādīti 3 jauni guļošie policisti. Tas nozīmē, ka šajā 1.4 km garajā posmā ir uzstādīti 4(!) guļošie policisti. Jāpiebilst, ka posms ir samērā plašs, pārredzamas un apgaismots diennakts tumšajā laikā. Tātad var secināt sekojošo…

  1. Autovadītāji regulāri pārkāpa ātrumu, jo apstākļi to līdz šim atļāva.
  2. Ātruma ierobežojums neatbilst satiksmes intensitātei un ceļa apstākļiem.
  3. RDSD mākslīgi ierobežo ātrumu, lai satiksmes ātrums principiāli atbilstu teritoriālajam plānojumam.

Rezultāts šim mākslas darbam:

  • Transportlīdzekļu vadītāji samazinoties braukšanas ātrumam kļūst nevērīgāki/garlaikoti;
  • Gājēji turpina pārvietoties pa ielas malu vai zālienu un bērni uz šīm ielām joprojām nespēlējas, jo satiksmes intensitāte nav ievērojami mainījusies;
  • Ir gadījumi kad transportlīdzekļi izvēlas pārvietoties ierastajā ātrumā (ievērojami vairāk kā 20km/h) uz paralēlajām ielām, kas ir daudz mazākas un nav pārskatāmas un uz kurām, atšķirībā no minētajās Cēres ielas un Brūkleņu ielas, spēlējas bērni;
  • Nav šaubu, ka autovadītāju ātrums kopsummā ir nedaudz samazinājies, taču jāveic regulāras bremzēšanas (zūd degvielas ekonomija) un tiek bojāta auto amortizācija;
  • Velobraucējiem ātrums nav būtiski mainījies, bet braucot pāri guļošājiem policistiem tie sagādā nepatīkamu sitiena sajūtu;
  • Sagādāto neērtību ietekmē autovadītāji ir agresīvāki un aizkaitināti, kas palielina negadījuma iespējamību turpmākajā satiksmē.

Kā sakārtot izveidojušos situāciju?

  • Šajā posmā ir jāatceļ dzīvojamās zonas statuss;
  • Jānovāc esošie ātruma ierobežojumi (guļošie policisti), pirms šaurākā ceļa posmā jāuzstāda drošības sala, kā rezultātā transportlīdzekļu vadītāji ātrumu paši samazinās atbilstoši reālajai situācijai uz ceļa;
  • Jāizveido ietves ar velo joslu visā posma garumā, kas nodalītu vismazāk aizsargātos satiksmes dalībniekus;
  • Jāuzstāda Stop zīmes no mazākas nozīmes ceļiem Brūkleņu-Cēres krustojumā;
  • Autobusu kustības pārvirzīšana no Sējas ielas uz Cēres, atvieglojot situāciju autobusu vadītājiem, kas izgriežas uz Sējas/Tēriņu krustojuma;
  • Jālabo 50m ielas segums uz Brūkleņu ielas pie Mārupītes tiltiņa.

Jēdziens “ātruma ierobežošana = drošāka satiksme” ir aplams, jo kamēr vien ātrums būs lielāks kā 0km/h, tikmēr pastāvēs risks satiksmes negadījumiem neatkarīgi no satiksmes dalībniekiem (arī svētdienas riteņbraucēji mēdz saskrieties). Attiecīgi ātruma ierobežošana vien potenciāli samazina risku negadījumu skaitam, nevis izslēdz negadījuma iespējamību kā tādu, šo jēdzienu vajadzētu aizstāt ar “sakārtota infrastruktūra = drošāka satiksme“! Tātad ātruma ierobežošana ir tikai viens no daudziem piejamiem rīkiem drošākai satiksmes organizācijai.

Jāsaprot, ka ātruma ierobežosana, tur kur tas nepieciešams ir lieliski un autovadītāji paši jutīs, ka nepieciešams braukt uzmanīgāk, bet ir gadījumi, kur šie ierobežojumi ir pagaidu ielāpi nesakārtotai infrastruktūrai vai ierēdņu nolaidība/nevērība. Rezultātā veidojas gadījumi, kad veiktie ierobežojumi ir apgrūtinājums visiem un rada tieši mazāk drošu vidi un satiksmes kustību un Latvijā šādu ierobežojumu ir daudz.

P.S.

Aicinu visus lasītājus izvērtēt satiksmes organizāciju ap savu dzīvesvietu, izveidot ieteikumus to uzlabošanai, izvirzīt publiskai apspriedei vai iesniegt to savai pašvaldībai. Jāmēģina apturēt tā ierēdņu pašdarbība, kas pilnībā nesaskan ar reālo dzīves situāciju.

Eiropas imigrantu problēma Latvijā, jeb kādēļ uzņemt kara bēgļus ir mūsu pienākums

Pēdējās nedēļas notikumi ir sašupojuši Eiropas sabiedrību. Bēgļu skaits turpina strauji pieaugt un tiek lēsts, ka šī gada laikā Eiropā varētu ieplūst jau aptuveni miljons nelegālie imigranti un bēgļi, turklāt daļa no tiem uzvedas demonstratīvi, bezkaunīgi zog un ir neiecietīgi pret vietējo kultūru, reliģiju un iedzīvotājiem, kas ir pilnībā pret jebkādām rietumnieciskām vērtībām un progresīvai sabiedrībai.

Medijos un cilvēku komentāros izskan ļoti radikāli – pret bēgļiem noskaņoti vai arī pārlieku liberāli viedokļi un reti kad kāds cenšas situāciju analizēt no dažādiem aspektiem. Ko darīt mums latviešiem šajā jautājumā, ņemot vērā, ka ES ir noteikusi, ka solidarizējoties Latvijai būtu jāuzņem 250 vai 737 bēgļi, vai pat 6000 bēgļi?

Pirmkārt jāsaprot kas ir bēglis. Pēc Latvijas likumdošanas šis jēdziens ir garš un, manuprāt, nedaudz stiepjams, bet nu atvieglošu jums to garo lasīšanu un vārdu bēglis varētu definēt šādi: persona, kas uz nenoteiktu laiku ir spiests emigrēt no savas dzīvesvietas bailēs no politiskām represijām uzskatu dēļ vai vajāšanas pēc rases, reliģijas, tautības, piederības īpašai sociālai grupai.

Vai Eiropā ieplūstošie imigranti atbilst bēgļu definīcijai? Jā un nē. Ir piejami pietiekami daudz materiāli, kuros redzams gan daudzbērnu ģimenes, gan bērni, gan sievietes, gan sirmgalvji, taču nospiedošais vairākums no Eiropā nokļuvušajiem imigrantiem ir vīrieši 20-50 gadu vecumā, kas Sīrijā un reģionā ir vismazāk apspiestā sociālā grupa. Tātad skaidrs, ka pietiekami liels skaits tā saucamie kara bēgļi patiesībā ir ekonomiskie bēgļi, kuru mērķis ir vieglāka dzīve un sociālie pabalsti, nevis bēgšana no pilsoņu kara vai ISIS.

Otrkārt ir zināms, ka emigrējošo Sīrijas bēgļu izvietojums tās kaimiņvalstīs ir ievērojami augstāks procents no pamatiedzīvotājiem nekā to vēlas iedalīt visā Eiropā un Latvijā, turklāt Latvijā tie būtu vien 0,0125% vai 0,03685%, vai 0,3% no pamatiedzīvotājiem, (salīdzinājumam – Lībānā ~24.937%, Jordānā ~7,866% Turcijā ~2,495%), tātad bēgļu skaits ir proporcionāli neliels.

Latvijas iedzīvotājiem kā civilizētai sabiedrībai ir pienākums uzņemt cilvēkus, kas patiešām ir kara bēgļi, protams, atbilstoši mūsu spējām un uz laiku kamēr situācija viņu valstī tiek stabilizēta. To nosaka likums un nepieciešamība solidarizēties balstoties uz mūsu pašu vēstures notikumiem, kurā latvieši ir bijuši spiesti vairākkārt doties bēgļu gaitās. Svarīgi ir nodrošināt tiem cilvēcīgas dzīvošanas iespējas – pirmās nepieciešamības vajadzības (guļvieta, pārtika, neatliekamā medicīniskā palīdzība), izglītības iespējas (internets, grāmatas un brīvprātīgie, kas izglītotu un informētu par pareizu higiēnas ievērošanu, Latviju un latviešu valodu, rietumu kultūru un tradīcijām), lai galējas nepieciešamības gadījumā šie cilvēki varētu ātrāk integrēties Latvijas sabiedrībā, kā arī nelielu teritoriju pastaigām un sporta aktivitātēm.

Ko darīt ar ekonomiskajiem bēgļiem? Vispirms jāsaka, ka Latvija vēl nav pietiekami valdzinošs galamērķis ekonomiskajiem bēgļiem un daudzi no tiem pie pirmās iespējas virzīsies uz bagātākām un laikapstākļos draudzīgākām Eiropas valstīm, taču bēgļu skaitam pieaugot situācija var mainīties. Auklēties nedrīkst. Iemesli – skandināvijas statistika, nesakārtotais nepilsoņu jautājums, kultūras atšķirība, jau iepriekšminētās problēmas ieraksta pirmajā paragrāfā. Tie ir nekavējoties jāpārtver un jādeportē uz valstīm no kuras tie nākuši, kur par tiem tālāk rūpēsies ANO pārstāvji. Pirmās nepieciešamības vajadzības jānodrošina vien uz to mirkli līdz tie tiek iesēdināti lidmašīnā.

Latvijai ir jāsaka stingrs NĒ! ekonomiskā labuma meklētājiem no trešās pasaules valstīm un sociālā pabalsta diedelniekiem, taču iespējas robežās aktīvi jāatbalsta kara bēgļu izvietošana, kamēr vien viņu zemē norit kara darbība.