Pēdējās nedēļas notikumi ir sašupojuši Eiropas sabiedrību. Bēgļu skaits turpina strauji pieaugt un tiek lēsts, ka šī gada laikā Eiropā varētu ieplūst jau aptuveni miljons nelegālie imigranti un bēgļi, turklāt daļa no tiem uzvedas demonstratīvi, bezkaunīgi zog un ir neiecietīgi pret vietējo kultūru, reliģiju un iedzīvotājiem, kas ir pilnībā pret jebkādām rietumnieciskām vērtībām un progresīvai sabiedrībai.
Medijos un cilvēku komentāros izskan ļoti radikāli – pret bēgļiem noskaņoti vai arī pārlieku liberāli viedokļi un reti kad kāds cenšas situāciju analizēt no dažādiem aspektiem. Ko darīt mums latviešiem šajā jautājumā, ņemot vērā, ka ES ir noteikusi, ka solidarizējoties Latvijai būtu jāuzņem 250 vai 737 bēgļi, vai pat 6000 bēgļi?
Pirmkārt jāsaprot kas ir bēglis. Pēc Latvijas likumdošanas šis jēdziens ir garš un, manuprāt, nedaudz stiepjams, bet nu atvieglošu jums to garo lasīšanu un vārdu bēglis varētu definēt šādi: persona, kas uz nenoteiktu laiku ir spiests emigrēt no savas dzīvesvietas bailēs no politiskām represijām uzskatu dēļ vai vajāšanas pēc rases, reliģijas, tautības, piederības īpašai sociālai grupai.
Vai Eiropā ieplūstošie imigranti atbilst bēgļu definīcijai? Jā un nē. Ir piejami pietiekami daudz materiāli, kuros redzams gan daudzbērnu ģimenes, gan bērni, gan sievietes, gan sirmgalvji, taču nospiedošais vairākums no Eiropā nokļuvušajiem imigrantiem ir vīrieši 20-50 gadu vecumā, kas Sīrijā un reģionā ir vismazāk apspiestā sociālā grupa. Tātad skaidrs, ka pietiekami liels skaits tā saucamie kara bēgļi patiesībā ir ekonomiskie bēgļi, kuru mērķis ir vieglāka dzīve un sociālie pabalsti, nevis bēgšana no pilsoņu kara vai ISIS.
Otrkārt ir zināms, ka emigrējošo Sīrijas bēgļu izvietojums tās kaimiņvalstīs ir ievērojami augstāks procents no pamatiedzīvotājiem nekā to vēlas iedalīt visā Eiropā un Latvijā, turklāt Latvijā tie būtu vien 0,0125% vai 0,03685%, vai 0,3% no pamatiedzīvotājiem, (salīdzinājumam – Lībānā ~24.937%, Jordānā ~7,866% Turcijā ~2,495%), tātad bēgļu skaits ir proporcionāli neliels.
Latvijas iedzīvotājiem kā civilizētai sabiedrībai ir pienākums uzņemt cilvēkus, kas patiešām ir kara bēgļi, protams, atbilstoši mūsu spējām un uz laiku kamēr situācija viņu valstī tiek stabilizēta. To nosaka likums un nepieciešamība solidarizēties balstoties uz mūsu pašu vēstures notikumiem, kurā latvieši ir bijuši spiesti vairākkārt doties bēgļu gaitās. Svarīgi ir nodrošināt tiem cilvēcīgas dzīvošanas iespējas – pirmās nepieciešamības vajadzības (guļvieta, pārtika, neatliekamā medicīniskā palīdzība), izglītības iespējas (internets, grāmatas un brīvprātīgie, kas izglītotu un informētu par pareizu higiēnas ievērošanu, Latviju un latviešu valodu, rietumu kultūru un tradīcijām), lai galējas nepieciešamības gadījumā šie cilvēki varētu ātrāk integrēties Latvijas sabiedrībā, kā arī nelielu teritoriju pastaigām un sporta aktivitātēm.
Ko darīt ar ekonomiskajiem bēgļiem? Vispirms jāsaka, ka Latvija vēl nav pietiekami valdzinošs galamērķis ekonomiskajiem bēgļiem un daudzi no tiem pie pirmās iespējas virzīsies uz bagātākām un laikapstākļos draudzīgākām Eiropas valstīm, taču bēgļu skaitam pieaugot situācija var mainīties. Auklēties nedrīkst. Iemesli – skandināvijas statistika, nesakārtotais nepilsoņu jautājums, kultūras atšķirība, jau iepriekšminētās problēmas ieraksta pirmajā paragrāfā. Tie ir nekavējoties jāpārtver un jādeportē uz valstīm no kuras tie nākuši, kur par tiem tālāk rūpēsies ANO pārstāvji. Pirmās nepieciešamības vajadzības jānodrošina vien uz to mirkli līdz tie tiek iesēdināti lidmašīnā.
Latvijai ir jāsaka stingrs NĒ! ekonomiskā labuma meklētājiem no trešās pasaules valstīm un sociālā pabalsta diedelniekiem, taču iespējas robežās aktīvi jāatbalsta kara bēgļu izvietošana, kamēr vien viņu zemē norit kara darbība.