Satiksmes bremzēšana ar ātruma ierobežojumiem – aizbildinājums nesakārtotai infrastruktūrai

Aptuveni pēdējo piecu gadu laikā Latvijā ir aktīvi atsākusies satiksmes bremzēšanas aģitācija. Fotoradari, guļošie policisti, jauni ātruma ierobežojumi, lieli dzīvojamo zonu masīvi, utt. Tā kā šobrīd dzīvoju Rīgas mikrorajonā, kurš būtībā ir viena liela dzīvojamā zona pateicoties Rīgas domes Satiksmes departamentam (RDSD), tad esmu šīs aģitācijas sekas izjutis first-hand.

Bieriņos ceļi tiek apzīmēti ar 20 km brīdinājumiem (jāpiebilst, kad šie apzīmējumi noturējās tieši vienu sezonu – izcili lietderīgi izlietoti līdzekļi), pēkšņi uzradušies guļošie policisti un ierēdņu klaja atzīšana, ka ātrums vienmēr ir negadījumu cēlonis un nepieciešams bremzēt satiksmi (diemžēl video saiti nevaru atrast, taču fakts tika minēts kādā TV raidījumā, kurā tika veikti ātruma mērijumi Sējas ielā). Šīs akcijas rezultāts – neērtības itkā drošas satiksmes vārdā.

Visā mikrorajonā (Bieriņi) ir tieši 6 ielas, kurās atļautais ātrums ir 50km/h, bet citur jāčunčina ar 20km/h.

Kādēļ par šo situāciju ir vispār jāraksta?

Šonedēļ ierobežojumi ir sasnieguši stulbuma kritisko punktu vismaz vienā vietā – posmā Tēriņu/Cēres krustojums – Cēres/Brūkleņu kurstojums – Brūkleņu/Kantora krustojums tika uzstādīti 3 jauni guļošie policisti. Tas nozīmē, ka šajā 1.4 km garajā posmā ir uzstādīti 4(!) guļošie policisti. Jāpiebilst, ka posms ir samērā plašspārredzamas un apgaismots diennakts tumšajā laikā. Tātad var secināt sekojošo…

  1. Autovadītāji regulāri pārkāpa ātrumu, jo apstākļi to līdz šim atļāva.
  2. Ātruma ierobežojums neatbilst satiksmes intensitātei un ceļa apstākļiem.
  3. RDSD mākslīgi ierobežo ātrumu, lai satiksmes ātrums principiāli atbilstu teritoriālajam plānojumam.

Rezultāts šim mākslas darbam:

  • Transportlīdzekļu vadītāji samazinoties braukšanas ātrumam kļūst nevērīgāki/garlaikoti;
  • Gājēji turpina pārvietoties pa ielas malu vai zālienu un bērni uz šīm ielām joprojām nespēlējas, jo satiksmes intensitāte nav ievērojami mainījusies;
  • Ir gadījumi kad transportlīdzekļi izvēlas pārvietoties ierastajā ātrumā (ievērojami vairāk kā 20km/h) uz paralēlajām ielām, kas ir daudz mazākas un nav pārskatāmas un uz kurām, atšķirībā no minētajās Cēres ielas un Brūkleņu ielas, spēlējas bērni;
  • Nav šaubu, ka autovadītāju ātrums kopsummā ir nedaudz samazinājies, taču jāveic regulāras bremzēšanas (zūd degvielas ekonomija) un tiek bojāta auto amortizācija;
  • Velobraucējiem ātrums nav būtiski mainījies, bet braucot pāri guļošājiem policistiem tie sagādā nepatīkamu sitiena sajūtu;
  • Sagādāto neērtību ietekmē autovadītāji ir agresīvāki un aizkaitināti, kas palielina negadījuma iespējamību turpmākajā satiksmē.

Kā sakārtot izveidojušos situāciju?

  • Šajā posmā ir jāatceļ dzīvojamās zonas statuss;
  • Jānovāc esošie ātruma ierobežojumi (guļošie policisti), pirms šaurākā ceļa posmā jāuzstāda drošības sala, kā rezultātā transportlīdzekļu vadītāji ātrumu paši samazinās atbilstoši reālajai situācijai uz ceļa;
  • Jāizveido ietves ar velo joslu visā posma garumā, kas nodalītu vismazāk aizsargātos satiksmes dalībniekus;
  • Jāuzstāda Stop zīmes no mazākas nozīmes ceļiem Brūkleņu-Cēres krustojumā;
  • Autobusu kustības pārvirzīšana no Sējas ielas uz Cēres, atvieglojot situāciju autobusu vadītājiem, kas izgriežas uz Sējas/Tēriņu krustojuma;
  • Jālabo 50m ielas segums uz Brūkleņu ielas pie Mārupītes tiltiņa.

Jēdziens “ātruma ierobežošana = drošāka satiksme” ir aplams, jo kamēr vien ātrums būs lielāks kā 0km/h, tikmēr pastāvēs risks satiksmes negadījumiem neatkarīgi no satiksmes dalībniekiem (arī svētdienas riteņbraucēji mēdz saskrieties). Attiecīgi ātruma ierobežošana vien potenciāli samazina risku negadījumu skaitam, nevis izslēdz negadījuma iespējamību kā tādu, šo jēdzienu vajadzētu aizstāt ar “sakārtota infrastruktūra = drošāka satiksme“! Tātad ātruma ierobežošana ir tikai viens no daudziem piejamiem rīkiem drošākai satiksmes organizācijai.

Jāsaprot, ka ātruma ierobežosana, tur kur tas nepieciešams ir lieliski un autovadītāji paši jutīs, ka nepieciešams braukt uzmanīgāk, bet ir gadījumi, kur šie ierobežojumi ir pagaidu ielāpi nesakārtotai infrastruktūrai vai ierēdņu nolaidība/nevērība. Rezultātā veidojas gadījumi, kad veiktie ierobežojumi ir apgrūtinājums visiem un rada tieši mazāk drošu vidi un satiksmes kustību un Latvijā šādu ierobežojumu ir daudz.

P.S.

Aicinu visus lasītājus izvērtēt satiksmes organizāciju ap savu dzīvesvietu, izveidot ieteikumus to uzlabošanai, izvirzīt publiskai apspriedei vai iesniegt to savai pašvaldībai. Jāmēģina apturēt tā ierēdņu pašdarbība, kas pilnībā nesaskan ar reālo dzīves situāciju.